Savu trīsdesmit otro dzimšanas dienu es, Solvita, biju nolēmusi pavadīt pilnīgā mierā, prom no pilsētas steigas un lieka trokšņa. Jau krietnu laiku iepriekš darbā nokārtoju brīvdienu, apņēmīgi atslēdzu visus sociālo tīklu paziņojumus un pat telefonu noliku tālākajā istabas stūrī, lai neviens nevarētu iztraucēt šo reto vientulības brīdi.
Ar vīru Vilmāru mums bija noslēgta skaidra vienošanās – svētkus atzīmēsim nedaudz vēlāk, sestdienas vakarā, kad mums bija rezervēts galdiņš vienā no mājīgajiem restorāniem pašā pilsētas sirdī. Pati ceturtdiena, mana īstā dzimšanas diena, bija domāta tikai un vienīgi manai atpūtai, ietītai klusumā un mierā.
Bija vēls ceturtdienas pēcpusdienas mirklis, ārā valdīja rāms miers, un es jutos patiesi laimīga. Biju iekārtojusies savā mīļākajā, siltajā pidžamā, ērti ierāpusies dīvāna spilvenos un baudīju kādu vecu, sirdi sildošu filmu. Uz galdiņa blakus man kūpēja aromātiska zāļu tēja un gaidīja mana mīļākā mandeļu kūciņa, ko biju nopirkusi vietējā ceptuvē tepat Tukumā.
Pulkstenis rādīja pusi septiņu, kad klusumu pēkšņi pārtrauca skrejošas atslēgas griešanās durvīs. Es nedaudz salecos, jo Vilmāram parasti darba dienas beidzās krietni vēlāk.
Neaicināts pārsteigums pie ārdurvīm
Vilmārs ienāca gaitenī neparasti steidzīgs, un viņa acīs es redzēju dīvainu vainas apziņu. Taču vēl pirms es paspēju ko pajautāt, aiz viņa muguras ar skaļu čalošanu un zābaku klaudzoņu iebrāzās vēl divi cilvēki.
Vīramāte Ausma un vīramāsa Kristīne, skaļi apspriežot dienas notikumus, sāka enerģiski nomest savus mēteļus uz pakaramā. Ausmai rokās bija plastmasas kastīte ar kaut ko, kas atgādināja lētāko lielveikala torti, un trīs nedaudz apvītušas, oranžas neļķes, kas tūlīt pat tika pasniegtas man ar sejas izteiksmi, it kā man būtu pasniegta valsts nozīmes balva.
Es sēdēju dīvānā un nespēju noticēt savām acīm. Neplānoti ciemiņi man vienmēr ir bijis liels stresa avots, bet šajā konkrētajā dienā, kad katra šūna kliedza pēc miera, tas bija pēdējais, ko es vēlējos piedzīvot. Mana rūpīgi plānotā vientulība bija saplosīta gabalos vienā mirklī.
— Daudz laimes, mana dārgā vedekliņa! — Ausma, pat neuzprasot atļauju un nenovilcis savus ielas apavus, iesoļoja tieši viesistabā, piepildot telpu ar savu skaļo balsi. — Pieņem savus mīļos viesus!
Mēs vienkārši nevarējām ļaut tev šo dienu pavadīt vienai. Izlēmām sagatavot tādu kārtīgu pārsteigumu, lai ir jautrība!
Es centos saglabāt mieru, lai gan sirds jau sāka sisties straujāk no pieaugošā aizkaitinājuma. Skatījos uz Vilmāru, kurš izmisīgi centās izvairīties no mana skatiena, lēnām velkot nost jaku.
— Paldies par apsveikumu, — es noteicu tik sausi, cik vien pieklājība atļāva. — Bet šis tiešām ir ļoti, ļoti negaidīts apmeklējums. Vilmār, kāpēc tu man pat nepiezvanīji? Es taču teicu, ka šodien gribu klusumu.
Vilmārs noraustīja plecus un klusi nomurmināja:
— Mamma piezvanīja pirms divdesmit minūtēm, kad viņas jau bija iebraukušas pilsētā. Teica, ka tūlīt būs klāt. Es domāju, ka nav vērts tevi iepriekš tracināt… tāpat nekas nebūtu mainījies.
Pārmetumi par tukšo galdu
Kamēr es mēģināju norīt šo nodevības sajūtu, Ausma un Kristīne jau jutās kā savās mājās. Viņas pārliecinoši iesoļoja virtuvē, un Ausma uzreiz sāka pētīt manu darba virsmu un plīti. Viņas skatiens bija ass un vērtējošs.
Redzot ideāli tīro virsmu un pilnīgu tukšumu uz plīts, viņas smaids acumirklī izdzisa, un to nomainīja neapmierināta, gandrīz nicinoša grimase.
— Bet Solvita, mīļā, kur tad ir galds? — viņa noteica, noliekot savu tortes kasti uz mikrovilņu krāsns. — Mēs braucām cauri visiem ceļa remontiem pie Smārdes, stāvējām sastrēgumos. Esam izsalkušas kā vilki, cerējām, ka vismaz kāds rosols vai siltais cepetis mūs te gaidīs. Vai tiešām nekas nav sagatavots?
Es mēģināju dziļi ieelpot, lai saglabātu mieru un neļautu sakāpinātajām emocijām ņemt virsroku.
— Es šodien vispār neplānoju ne rīkot svētkus, ne gatavot balli, — es mierīgi paskaidroju. — Kā jau Vilmārs droši vien zināja, mums svinības ir paredzētas sestdien restorānā. Šovakar man ledusskapī ir tikai vakardienas griķi un kefīrs. Es nevienu negaidīju un neaicināju.
Kristīne, kura parasti bija vēl asāka mēlē nekā māte, teatrāli sakrustoja rokas uz krūtīm un piebilda:
— Nu kā tā var, Solvita? Dzimšanas diena ir vienreiz gadā! Tev ciemiņi nāk pa durvīm, bet tu pat kartupeļus neesi nomizojusi? Varēji taču vismaz vistas stilbiņus krāsnī iemest pieklājības pēc.
Vilmārs atnāk mājās pēc garas darba dienas, bet te pilnīgs tukšums, it kā neviens nekur nedzīvotu. Saimnieces gods tomēr būtu jāievēro.
Vilmārs, redzot, ka saspīlējums virtuvē sasniedz kulmināciju, mēģināja iestāties pa vidu, taču viņa izvēlētie vārdi bija kā eļļa ugunī.
— Mammu, Kristīne, nu liecieties mierā. Jūs taču zināt Solvitu. Viņai tā lielā gatavošana nekad nav bijusi prioritāte. Mēs tūlīt pasūtīsim picu no tās jaunās vietas centrā un viss būs kārtībā, — viņš noteica, mēģinot samiernieciski pasmaidīt.
Izrādās, ka vistas buljons ir jāizlej: žēl, ka nezināju to jau agrāk un gatavoju nepareizi
Robežu novilkšana un principiāls lēmums
Šie vārdi man trāpīja vissāpīgāk. Viņš nevis aizstāvēja mūsu vienošanos un manu tiesību uz atpūtu, bet gan pasniedza mani kā slinku saimnieci savu radu priekšā. Tajā mirklī kaut kas manī burtiski noklikšķēja.
Gadiem ilga klusēšana un izdabāšana vīra radu vēlmēm pēkšņi bija beigusies.
— Picu pasūtiet un maksājiet par to paši, — es stingri un skaidri paziņoju, pieceļoties kājās un raugoties viņiem visiem tieši acīs. — Piegādes tālrunis ir atrodams internetā. Jūs nolēmāt rīkot šo neaicināto banketu, tāpēc arī paši par to parūpējieties.
Es nevienu no jums šovakar šeit negaidīju un neesmu pienākusi barot vai izklaidēt cilvēkus, kuri neprot cienīt manas vēlmes un manu laiku. Bet tagad, atvainojiet, es eju uz savu istabu.
Ausma burtiski sastinga ar vaļēju muti. Viņa teatrāli piespieda plaukstu sev pie sirds, tēlojot, ka pēkšņā uztraukuma dēļ viņai kļuvis grūti elpot:
— Ak dievs, Vilmār, reku tava sieva! Tāda ir tā jaunatnes cieņa? Es, tava māte, atbraucu cauri puslatvijai ar dāvanu un ziediem, bet man te pat maizes garozu neatvēl? Es savā laikā nakts vidū klāju galdus, ja kāds ieradās!
— Jūsu mājās var darboties jūsu noteikumi, Ausmas kundze, — es mierīgi noteicu, jau ejot uz guļamistabas pusi. — Bet šīs ir arī manas mājas, un šeit viesi parādās tikai tad, ja viņi ir aicināti. Jūs sarīkojāt pārsteigumu sev, nevis man, tāpēc lūdzu nemēģiniet tagad mani pataisīt par vainīgo pie jūsu pašu rīcības.
Es iegāju guļamistabā, aizvēru durvis un mierīgi tās aizslēdzu. Uzliku austiņas, ieslēdzu skaļāko mūziku un vienkārši apsēdos uz gultas malas.
Mans iekšējais miers bija sabojāts, taču dīvainā kārtā es nejutu ne mazāko vainas apziņu. Tieši pretēji – es jutu atvieglojumu, ka beidzot esmu pateikusi to, ko domāju jau gadus desmit.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās šis “pārsteiguma” vakars un kādu lēmumu es pieņēmu par sestdienas svinībām pēc tam, kad radinieces pameta mūsu māju
